Redaktori mīl klusus, pazemīgus apmeklētājus, kas nebāžas virsū, bet pagaida, kamēr viņus ievēro, un tad izmeklētos vārdos lūdz cienījamā laikraksta neaizstājamo atbalstu.

“Kur es galu galā biju iekļuvis? Es jutos kā mājās, kā savējo vidū. Te jau viss …”

“Kur vispār zināšanas cilvēci novedušas? Pie atombumbām, nāvīgām gāzēm un visādi…”

“Amerikā! Te jau cilvēks ne mirklīti nedrīkstēja aizmirsties savās pārdomās. Te …”

“Dzeja ir savāda lieta, nereti tā uzbāžas nevietā, kad ar to nav iespējams nodar…”