Ja viņš tai pieskarsies, viņš nevarēs ar to runāt, ja viņš to mīlēs, viņš nevarēs aiziet, ja viņš runās, viņš nevarēs klausīties, ja viņš cīnīsies, viņš nevarēs uzvarēt.
Arundhati RoyGadsimti saplūda vienā gaistošā mirklī. Pagātne paklupa, pārsteigta negaidot. Nomaucās kā veca čūskas āda. Pagātnes zīmes, rētas, veco karu ievainojumi un atkāpšanās dienas- viss pazuda. Palika tikai aura. taustāma vizma, ko varēja redzēt tikpat vienkārši kā ūdeni upē vai sauli debesīs. Sajust kā svelmi karstā dienā vai zivs pieķeršanos pie āķa. Tā bija tik saredzama, ka neviens to nepamanīja.
Arundhati RoyViņa novērsa skatienu. Viņš arī. Pagātnes dēmoni atgriezās, lai viņus sagūstītu. Lai atkal ietītu pagātnes vecajā, rētainajā ādā un aizvilktu atpakaļ uz turieni, kur tie patiesībā mita. Kur Mīlestības Likumi nosaka, kuru drīkst mīlēt. Un kā. Un cik stipri.
Arundhati RoyViņai izveidojās spēcīga netaisnības izjūta un ietiepīgs, bezrūpīgs raksturs, kāds rodas, tad, kad Kādu Mazu visu mūžu spīdzina Kāds Lielais. Viņa neko nedarīja, lai izvairītos no strīdiem un konfliktiem. Patiesību sakot, viņa tos pat meklēja, varbūt viņai tie pat patika.
Arundhati RoyDivi aktieri, ieslodzīti dīvainā izrādē, kurā nav ne miņas no darbības vai sižeta. Mokās ar savām lomām, bēdādami, kāda cita bēdas. Sērodami kāda cita sēras. Nespēdami, nekādi nespēdami izkļūt no izrādes. Vai par naudu tikt pie vārdotāja ar īpašu grādu, lai tas viņus apsēdinātu un pateiktu: "Jūs neesat Grēcinieki, jūs esat Tie, pret kuriem Grēkots. Jūs bijāt tikai bērni. Jums nebija varas. Jūs esat upuri, nevis pāridarītāji." Tagad būtu labāk, ja viņi tam būtu tikuši pāri. Ja viņiem būtu ļauts kaut uz brīdi nēsāt upura traģisko masku. Tad viņi varētu visu ieraudzīt citā gaismā, ienīst visu notikušo. Vai tiekties pēc atriebības. Un galu galā varbūt atbrīvoties no atmiņām, kas viņus vajāja.
Arundhati RoyJa viņa gribētu, lai piepildās kāda maza vēlēšanās, tā būtu- Nezināt. Nezināt, ko katra diena viņai sniegs. Nezināt, kur viņa būs rīt, nākamajā mēnesī vai gadā. Pēc desmit gadiem. Nezināt, kā viņas ceļš pagriezīsies un kas gaida aiz līkuma.
Arundhati RoyViņa izmisums ir ārkārtējs. Viņa stāsts ir drošības tīkls, pār kuru viņš lidinās kā nepārspējams klauns izputējušā cirkā. Stāsts ir vienīgais, kas viņam neļauj izkrist kā akmenim cauri pasaulei. Tas ir viņa krāsa un gaisma. Tas ir trauks, kurā viņš sevi ielej. Stāsts piešķir viņam formu. Struktūru. Tas viņu iegrozō. Tas viņu satur. Viņa Mīlestību. Viņa Ārprātu. Viņa Cerību. Viņa Nebeidzamo Prieku. Likteņa ironijas dēļ viņš rīkojas tieši pretēji aktierim- nevis iedzīvojas lomā, bet cenšas no tās izbēgt. Bet tieši to viņš nevar. Viņa nožēlojamā sakāve arī ir viņa augstākais triumfs.
Arundhati RoyАму отвори очи.
Дълъг беше пътят, който тя измина – от прегръдката на едноръкия мъж до своите неидентични двуяйчни близнаци.
- Ти имаше следобеден кошмар – уведоми я дъщеря й.
- Не беше кошмар – промълви Аму. Беше сън.
- Еста помисли, че умираш.
- Изглеждаше много тъжна – обясни Еста.
- Бях щастлива – усмихна се Аму и осъзна, че наистина е било така.
- Ако си щастлива насън, Аму, това брои ли се? - попита Еста.
- Кое да се брои?
- Щастието – то брои ли се?
Тя знаеше точно какво иска да каже синът й, чиято букла на албатрос се беше развалила.
Защото наистина само това, което се брои, има значение.
Простата, непоклатима мъдрост на децата.
Ако насън ядеш риба, това брои ли се? Значи ли, че си ял риба?
Веселият мъж, чиито стъпки не оставят следи – той брои ли се?"
"Богът на дребните неща
Fiction and non-fiction are only different techniques of story telling. For reasons I do not fully understand, fiction dances out of me. Non-fiction is wrenched out by the aching, broken world I wake up to every morning.
Arundhati RoyStichwörter: writing stories fiction authors non-fiction
Velike priče su one koje smo čuli i želimo da ih čujemo ponovo. One u koje ulazimo kad nam se prohte. U kojima se na svakom mestu osećamo ugodno. Koje nas ne obmanjuju uzbuđenjima i naglim preokretima na kraju. Koje nas ne iznenađuju nepredviđenim događajima. Poznate poput domova u kojima živimo. Poput mirisa kože naših ljubavnika. Kraj nam je poznat, ali slušamo kao da nije. Kao što znamo da ćemo jednog dana umreti, a živimo kao da nećemo. U Velikim pričama zna se ko živi, ko mre, ko pronalazi ljubav, ko ne. A opet, želimo da saznamo ponovo. U tome je njihova tajna i njihova čarolija.
Arundhati Roy« erste vorherige
Seite 17 von 23.
nächste letzte »
Data privacy
Imprint
Contact
Diese Website verwendet Cookies, um Ihnen die bestmögliche Funktionalität bieten zu können.